Valodas svētki
05.05.26. gr.”Saulīte” bērni svinēja valodas svētkus. Bērni skaitīja dzejoļus un tautasdziesmas par māmiņām. Tika deklamēti B.Saulīša “Gluži kā sniedziņš, kas zemu krīt…”, R.Blaumaņa “Mazās Martas dziesma”, I.Markusas “Ir pasaulē brīnumu pilna”, Ir.Lasmaņa “Es savai māmiņai”, E.Gulbes “Es tevi gaidīju mammucīt”, Raiņa “Tu mīļā, mīļā māmiņa”, M.Zālītes “Mamma sāka” un tautasdziesmas par māmiņas mīļumu. Valodas svētkos bērni gāja rotaļās, dziedāja dziesmas par māmiņu.
Saulīt` silta, māmiņ jauka –
Abas vienu labumiņu:
No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi.
Latviešu tautasdziesma
Dzejoļu skaitīšana par māmiņu bija īpašs un sirsnīgs brīdis grupā „Mārīte”. Bērni ar lielu prieku un aizrautību mācījās dzejoļus, kuros izsaka savu mīlestību, pateicību un siltās jūtas pret savām māmiņām. Pasākuma laikā katrs bērns ar lepnumu skaitīja savu dzejolīti, radot priecīgu un aizkustinošu atmosfēru. Skanēja D. Taurītes „Zīmējums”, R. Blaumaņa „Mazās Martas dziesma”, J. Osmaņa „Jautājums” dzejoļi. Tā bija iespēja bērniem iepriecināt savas māmiņas un parādīt, cik ļoti viņas ir mīļas un svarīgas. Svētki neizpalika bez kopīgām muzikālām rotaļām, kas radīja īpašu saliedētības un prieka atmosfēru. Kopā pavadītais laiks stiprina ģimenes saikni un rada skaistas, paliekošas atmiņas.
Liels paldies vecākiem par atbalstu svētku organizēšanā un kopā būšanu.
- maijā grupā “Bitīte” notika Valodas svētki par godu valstij, māmiņām, ģimenei. Bērni dziedāja, muzicēja, lasīja dzejoļus, dejoja .
Vārdam “valoda” var piešķirt dažādas nokrāsas. Bērns izaug ar mātes, tēva, dzimto valodu, latviešu valodu, kura mūs saista kopā. Mīļa, jauka silta valoda ir tuvam, mīļam cilvēkam, no kura dzird mīļus vārdus:
“Vēl jo silta valodiņa
Ar māmiņu runājot.”
Grupas “Bitīte” bērni tur godā šīs vērtības un tikumus. Ciena vecākus, viens otru, līdzcilvēkus.
6.maijā notika valodas svētki grupiņā “Cālēni”. Grupiņas “Cālēni” rīkotie valodas svētki bija īpašs un emocionāls notikums, kas tika veltīts tieši māmiņām. Šajā dienā bērni kļuva par maziem dzejniekiem un runātājiem, izmantojot valodas skaistumu, lai pateiktu “paldies” savām vismīļākajām.
Katrs noskaitītais dzejolis bija personīgs un sirsnīgs veltījums, kurā bērni caur vārdiem centās aprakstīt māmiņas siltumu, mīļumu un neaizstājamo lomu viņu dzīvē. Šie valodas svētki pārvērstās par aizkustinošu dāvanu, kurā skanīgās dzejas rindas un bērnu centība kļuva par vismīļāko apliecinājumu tam, cik svarīga katram “Cālēnam” ir viņa māmiņa.
