Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību.
Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek personificētas vai nu par lielu sievu, vai par četrām māsām.
Četras māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.
Kristiešiem šis ir Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās laiks. Mūsdienās kristīgo Lieldienu tradīcijas ir savijušās ar latviskajām. Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo Piektu.
Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana.
Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.
To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.
Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas.
Vēl daži ticējumi:
Olas nedrīkst ēst bez sāls, savādāk vasarā daudz melos.
Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams.
Lieldienu rītā agri jāceļas, tad visu gadu būs možums.
Lieldienās daudz jāšūpojas, tad vasarā odi nekodīs.
Lieldienās jāliek galdā vārītas un nokrāsotas olas. Tradicionāli olas krāso sīpolu mizās, taču to var darīt, arī iemērcot gatavas olas lillā graudiņos, skaisti apzīmējot vai ietinot krāsainos papīrīšos.
Lieldienās jāsitas ar olām – kuram stiprākā ola, tas būs ilgākais dzīvotājs.
Lieldienās galdā jāliek arī zirņi, jo tie nesot bagātību.
Lieldienās jāvēro laiks – pēc tā var spriest par gaidāmo vasaru.
Šūpošanās
Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās.
Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.
Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa.
Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.
Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.
Karat, brāļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.
Lieldienu ciemiņi 07.04.2021.
