Mārtiņdiena

 

10. novembris – Mārtiņa diena, kas tiek uzskatīta par rudens beigām un ziemas sākumu. Mārtiņa dienas svinēšana ieviesta jau 650.gadā ar pāvesta Mārtiņa pavēli. Svētais Mārtiņš, ar ko saistās Mārtiņa dienas svinēšana, dzīvoja IV gadu simtenī.

Latvieši Mārtiņa dienu uzskata par rudens beigu un ziemas sākumu. Līdz šai dienai jāpabeidz visi rudens darbi, jānokuļ labība, jāapar zeme. Zeme dodas atpūtā. Ja to traucē arot, tad nākamā gadā nav gaidāma laba raža. Mārtiņa diena saistās arī ar veļu laika beigām.

Iestādes bērni grupās svinēja Mārtiņdienu, iepazīstoties ar Mārtiņdienas tradīcijām, ticējumiem, mīklām un rotaļām.

Mārtiņš bija labs vīriņš
Par visiem vīriņiem:
Ne ruden, pavasar,
Pašā maizes laiciņā.

 

Ticējumi

Mārtiņos jātaisa desas, tad cūkas labi barojas.

Ja Mārtiņa dienā salst, tad ap Ziemassvētkiem būs silts laiks.

Kad Mārtiņi ir cieti, tad Katrīnas un Andreji ir slapji.

Cik ilgi pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem nebūs vēl zāles.

Mārtiņu vakarā meitām, gulēt ejot, jāuzmet istabas vidū brunči; kas sapnī pacels, tas apprecēs.

Mārtiņu vakarā meitas ēd siļķes galvu, kas naktī dos ūdeni dzert, tas meitas brūtgāns.

Mārtiņu vakarā katra meita nober zemē sauju graudu, ienes istabā gaili un palaiž vaļā, – pie kuras čupiņas tas sāks ēst, tā meita pirmā apprecēsies.

Ja ap Mārtiņiem treknas zosis, tad nākamā gadā būs bagāta olu raža.

Ja Mārtiņbērni atnesuši dzīvu zosi un dod to saimniecei, tā nekad nevar atteikties ņemt pretī, jo tad nosprāgs visas vistas.

Mārtiņa vakarā nedrīkst adīt, jo tad rodas ragaini jēri.

Ja Mārtiņvakarā nāk Mārtiņbērni, tad pirmie nav laižami iekšā, jo tie nav īstie.

Mārtiņa dienā nelūguši nekādu viesu mājā, baidīdamies, ka tad notikšot kāda nelaime.

Mārtiņa un Katrīnas dienā jāmin mīklas, lai lini gari aug.

Mārtiņa vakarā jāpiebāž istabas sienas ar sūnām, lai ziemā turētu siltumu.

Prusaki iznīkst, ja tiem Mārtiņos atsaka vietu šādiem vārdiem: „Sarkani kundziņi, uz priekšu, vietas jums nav!”

Tautasdziesmas

Visi saka, visi saka:

Mārtiņ’ diena, Mārtiņ’ diena!

Kad varētu Mārtiņ’ dienu

Aiz ausīm noturēt!

 

Maksā, Mārtiņi,
Laidīšu garam;
Soli man citgadu
Kūmām lūgt.

 

Saguldīju lāču māti
Uz pašieme Mārtiņiem;
Kad aties pusgavēnis,
Tad mēs viņu piecelsim.

 

No Mikeļa uz Mārtiņu
Uz lodziņu vien lūkoju,
Vaj redz tautu atjājam,
Bāliņ’ zirgu saņemam.

 

Piesēju Mārtiņu
Tumšajā kaktā,
Kam bites pārlaida
Par Daugaviņu,
Kam māte necepa
Med’s plācenīša,
Kam tēvs nedarīja
Galda alutiņa.

 

Mārtiņam gaili kāvu

Sarkanām kājiņām,

Lai guntiņas nevajagas,

Kumeliņus barojot.

 

Mārtiņš bija labs vīriņš

Aiz visiem vīriņiem:

Ni ruden, pavasar,

Pašā maizes laiciņā.

 

Es Mārtiņu sagaidīju

Ar gailīša sekstītēm;

Atkal nāca Ziemassvētki

Ar sivēna smecerīti.

 

Ej, Mārtiņ, nu uz Rīgu,

Nu mēs tevi pavadām;

Nāc atkal citu gadu,

Tad mēs tevi gaidīsim.